— Ar ko tu nodarbojies?
— Es praktizēju maģiju.
— Tas ir kas līdzīgs kā iespaidot citus cilvēkus? Burt, pārvaldīt stihijas?
— Ne gluži. Es tev parādīšu piemēru.
Viņš apklusa, kafijas tasīti pabīdījis nedaudz malā, un klusi vērās tukšumā. Bet pēc mirkļa turpināja.
– Lūk, paskaties uz oficianti, kura grozās šajā zālē gluži viena, skraida no viena zāles gala uz otru, cenšoties izpildīt visus pasūtījumus, kas nāk ložmetēja šāvienu ātrumā. Viņa sāk nervozēt, kļūst neuzmanīga un, tādā veidā var uzgāzt savas paplātes saturu kādam apmeklētājam.
Taču pietiek vien kādam no cilvēkiem, kuriem viņa laikā nav atnesusi ēdienu, uzsmaidīt viņai, pateikties un teikt “paldies, neuztraucieties, viss ir labi”. Viss! Un šajā brīdī viņas saspringums var beigties, viņa atslābināsies, nedomās par to, ka kavē un viss pagalam, un sāks uzvesties adekvāti. Mīļi, atsaucīgi, sirsnīgi sagaidīt un apkalpot klientus.
Un, lūk, ienāk kārtējais apmeklētājs, firmas īpašnieks, pasūta savu kafiju un apsēžas pie galdiņa. Viņš jau no paša rīta ir nikns, jo sieva atkal viņu ir krāpusi, viņš nogulēja darbu, gada beigas, viss jāuzspēj. Bet te, pēkšņi, oficiante viņu mīļi apkalpo, kā iesakaujot siltā mīļuma plediņā – vien ar pāris labiem vārdiem.
Un viņš sēž un domā: “Nav taču viss nemaz tik slikti. Un kafija garda, arī laiks ārā jauks. Un skats pa logu brīnišķīgs”. Šī cilvēka rīts jau ir izmainījies, viņš ir lieliskā garastāvoklī, iziet no kafejnīcas, smaida un dodas uz ofisu, kur viņu sagaida padotie un klienti, kuri ir atkarīgi no viņa garastāvokļa un tā, kā viņš vadīs darbus savā firmā. Šoreiz tas būs viegli un nepiespiesti.
Pie ieejas viņu ar savu slotu aizķer apkopēja, atstājot uz biksēm netīru strīpu. Viņa sāk atvainoties, sola aiznest bikses uz ķīmisko tīrītavu, saka, lai viņš atvelk viņai daļu no algas par to, ka bija tik neveikla. Bet viņš mīļi pasmaida un saka: “Neuztraucieties, nekas nav noticis. Katram var gadīties.” Bet varēja taču atlaist. Bet šai apkopējai ir pieci bērni, kuri jāaudzina vienai. Viņa varēja pazaudēt darbu, bet viss beidzās labi.
Un tas viss dēļ tā, ka vienkāršs puisis kafejnīcā uzsmaidīja oficiantei.
Viņš atkal apklust, izdzer savu kafiju un pasauc oficianti. Pasaka dažus labus vārdus, uzsmaida, novēl skaistu dienu un uzvelk mēteli. Un es ievēroju smaidu oficiantes lūpu kaktiņos.
Un viņš skatās uz mani un, tāpat smaidot, man saka:
— Lūk, mana maģija.
Autors: Asja Rezņicka
Tulkojums: Ginta Filia Solis
