Kādēļ mēs jums dāvinām ziedus, sievietes? Varbūt tādēļ, ka tie nekad nav pasaulē divi vienādi? Paņemiet vienalga kurus necilākos ziediņus un salīdziniet tos. Pat pavirši paskatoties jūs redzēsiet, ka tie atšķiras cits no cita. Jā, mīļās, tieši tāpat, kā jūs! Pilnīgi droši var pateikt, ka pasaulē nav divi vienādi ziedi, nav divas vienādas mīlestības un divas vienādas sievietes! Nav tāpat arī nesmuki ziedi, parastas, neievērojamas mīlestības un neglītas sievietes. Tiesa, diemžēl gadās dzirdēt neglītas runas par sievietēm, bet tā nekad nerunās pats sevi cienošs džentlmenis! Ziniet, kas visvairāk spēj samulsināt vīrieti? Tas ir tas moments, kad viņam jāpasniedz puķes sievietei, pret kuru vīrietis pats nav vienaldzīgs! Ja tanī mirklī sieviete vēl nopietni paskatās tādam dāvinātājam dziļdomīgi, ar mulsu smaidu acīs, vīrietis ir pazudis! Tiesa, paliek ārējā viņa čaula, bet viņš pats vairs pār savu sirdi, jūtām nevalda! Tas moments, kad tiek pasniegts pirmo reizi puķu pušķis mīļotajai, vispār ir neaprakstāms. Tas ir vesels notikums dažu sekunžu garumā!
 Neviens kavalieris to nekad neaizmirst visā sava mūža laikā. Viņš var aizmirst, vai tā bija dzimšanas diena vai arī vispār, kāds bija iemesls, bet tas dziļdomīgais mīļotās acu skatiens būs kā ar dedzināšanu iededzināts viņa atmiņā uz visiem laikiem! Pēc jau daudziem, daudziem gadiem, kad daudzo gadu nespēks abus būs pārņēmis, sirmgalvis redzēs sava dzīves drauga sejā tās pašas skaistās, jaunās acis! Vecums ir tikai ārējā čaula, bet dvēsele nenoveco. Tā vienmēr saglabā jaunību! Tāpat kā atmiņas par mīļotās gaišo acu skatienu, saņemot visskaistākos ziedus no viņa, vīrieša, kurš vienmēr visu mūžu paliek džentlmenis!
Nav vienādi ziedi un nav vienādas sievietes! Ir tikai skaistums, kas to visu savieno. Šo skaistumu sauc par mīlestību! Un ceļš uz mīlestību ved caur ziediem!