Teiksiet: tā nemēdz būt. Kā var neapvainoties, kad aizskarts ir pats jūtīgākais tevī? Ja mēs tiksim skaidrībā ar aizvainojuma rašanās cēloņiem, visticamākais, apvainoties vairs nevajadzēs.

Un, tā, kas gan mūsos sēž tāds, kas neļauj mums piedot? Piedot nozīmē neatstāt Dvēselē nepatīkamas nogulsnes, turpināt brīvi komunicēt ar cilvēku. Vai arī nekomunicēt, ja nevēlies, tajā pat laikā izturēties pret viņu neitrāli, bez aizvainojuma.

— Aizskarta patmīla
Nenovērtēja tā, kā mēs to vēlējāmies, vai vienkārši nepelnīti apvainoja. Bet mēs taču zinām, ka nemaz neesam tik slikti. Lūk, mocām sevi ar domām par pāri darītāju. “Graužam” savu Dvēseli, cenšoties sevi pārliecināt par savu taisnību. Taču vai ir vērts sev pierādīt acīmredzamo? Domāju, ikviens piekritīs domai, ka tā ir bejēdzīga nodarbe. Katrs pats zina savu vērtību. Bet cilvēkam, kurš tevi apvainojis, vari pateikt: “Man žēl, ka tu par mani tā domā.”, “Man ir skumji, ka mēs viens otru nesapratām”. Un noteikti nevajag pazemināt savu pašvērtējumu.

— Lepnība
Pacenties, atmetot savu pārākuma sajūtu, nostāties partnera pusē. Atceries: ne jau lepnībā ir cilvēka spēks, bet viņa augstsirdībā. Apvainotājs, kā likums, pats zin, ka ir sastrēbis karstu.

— Neprasme adekvāti pieņemt faktus, kas attiecas uz tevi
Piemēram, tev saka: “Tu nokavēji darbu. Tu kļūdījies. Tev ir slikts garastāvoklis. Tu pārāk daudz ēd. Tu esi resns”. Tu dusmojies, nevēloties pieņemt to, kas ir. Iemācies pateikt “jā”. Tas pats “jā” attiecas arī uz visiem pārējiem tev adresētajiem pārmetumiem. Kā tu domā, vai dzēlējam būs interesanti turpināt tevi aizskart, ja tu uz visu sev adresēto atbildēsi piekrītoši?

— Neattaisnotas cerības
Nereti mēs no cilvēka gaidām noteiktu rīcību, darbus, vārdus, kas nav viņam raksturīgi – ne atbilstoši viņa audzināšanai, raksturam, takta izjūtai, izglītībai…., apvainojoties, uz to, ka viņš nav izpildījis kaut ko tā, kā mēs vēlējamies. Centies uz visu skatīties objektīvi, neizfantazējot to, kā nav.

— Nepareiza uztvere
Uz dažādiem cilvēkiem viena un tā pati situācija iedarbojas atšķirīgi. Un te nav nozīmes tam, ko kāds ir pateicis vai izdarījis, bet gan tam, kā mēs uz to reaģējām, kā uztveram informāciju. Mierīga uztvere bez aizkaitinājuma – tas ir tikai ikdienas treniņa rezultāts. Un, patiesībā, mēs paši pieņemam lēmumu būt apvainojušies. Cik bieži saka: “Apvainojies uz sevi…”. Grūtās situācijās sev atkārto: “Es sevi mīlu un neapvainošu.”
Un, kad kārtējo reizi tu vēlēsies apvainoties, padomā: vai patiešām ir tik patīkami sevi žēlot un justies upurim. Plēsoņa vienmēr sajūt upuri un uzbrūk tieši tam. Tu taču nevēlies tikt apēsts?! Varbūt tu tomēr esi uzvarētājs – kurš pacēlies pāri situācijai un ir neatkarīgs no apstākļiem!? Kāds gudrais teicis: «Aizvainojums izmaksā dārgi un nesniedz tev nekādu labumu. Piedošana nemaksā neko, bet dāvā brīvību.». Kas labāk?
Zināms, ka aizvainojums ir mūsu Dvēseles stāvoklis. Dvēsele ir aka, no kuras mēs dzeram.
Kādu slāpju veldzēšanas avotu mes izvēlēsimies sev un citiem?
Sargi savu dzīves avotu. Dzīvo ar smaidu un neapvainojies!

Luīze Heija

Tulkojums: Ginta Filia Solis