Tas ir tik vienkārši – pagriezienā piebremzēt, lai gājējs pāriet ielu: tad viņa mētelis un tava sirdsapziņa paliks tīri.
Tas ir tik vienkārši – pateikt bērnam, kurš saplēsis eglītes mantiņu: “Nekas, mazulīt, – tas ir uz laimi!”, nevis pusstundu kliegt tā, it kā viņš būtu saplēsis nevis mantiņu, bet tavu sirdi.
Tas ir tik vienkārši – piezvanīt mammai šodien, nevis pēc tam.
Tas ir tik vienkārši – pēc izrādes piecelties un aplaudēt, kājās stāvot: tavas kājas izturēs, nebaidies, bet māksliniekiem būs patīkami, aplausi ir viņu balva, citas nav.
Tas ir tik vienkārši – paturēt savu viedokli pie sevis, ja tu kaut kam nepiekrīti, bet enerģiju, kura aiziet indīgām piezīmēm un komentāriem, iztērēt kaut ko radot.
Tas ir tik vienkārši – būt pateicīgam un teikt “paldies” par to, ka tevi palaida apsēsties, ātri atbildēja uz tavu vēstuli, piekrita ar tevi pusdienot; tāpēc, ka, ja godīgi, tev neviens neko nav parādā: ne vecāki, ne kolēģi, ne draugi.
Tas ir tik vienkārši – pateikt “nē” visam, kas nav tev tuvs: cilvēkiem, kuri nodara sāpes un ar kuriem tev nav līdzīgas vērtības, rupekļiem un meļiem, sliktai mūzikai, garlaicīgām grāmatām…
Cieni sevi:
“nē” – visam, kas tevi grauj,
“jā” – visam, kas padara tevi laimīgu.
Jo tas taču ir tik vienkārši: aizsūtīt SMS ar vārdiem “es Tevi mīlu!” – vienkārši tā, bez iemesla, tāpēc, ka tev ir paveicies un tev ir kam to uzrakstīt.
Tas ir tik vienkārši – pārkāpt noteikumus, izskatīties smieklīgam, nogulēt vai uzvilkt pašu krāšņāko kleitu pašā pelēcīgākajā dienā un ēst omleti un griķu putru no svētku servīzes.

Brīnumaini, bet no tādām mazām lietām – no visiem mūsu “paldies!”, “nekā briesmīga!”, “es esmu ar tevi!”, “es tevi mīlu!”, “es tā priecājos par tevi!” – izveidojas mūsu “vienkāršā”, bet ikviena cilvēka kārotā cilvēciskā laime.

Tulkoja: Ginta FS