– Vai tiešām ir tā, kā ļaudis runā, ka Tu biji skaista kā dieviete?

– Jā, iesmējās vecā sieva, un viņas acis iemirdzējās, – biju skaista.... Runā, ka ļoti skaista. Atgaiņājos no pielūdzējiem kā no mušām. Un vēl es biju gudra un dāsna, un ļoti uzticīga...
– Tad kāpēc Tavs vīrs no Tevis aizgāja pie citas? Vai tiešām viņa bija labāka par Tevi?
– Labāka, sliktāka? Vai tad, bērniņ, tas ir tik svarīgi? Vienkārši viņai bija tas, kas man nekad nebija bijis un nevarēja būt.
– Kas tas bija?
– Viņš piederēja viņai, saproti? Bet viņa – viņam. Tādi viņi bija Dieva radīti. Uzreiz kopā. Vienlaicīgi. Tā mēdz notikt. Pat ne šajā dzīvē, bet kaut kad – ļot, ļoti sen, vēl pirms tūkstošiem gadu viņi atpazina sevi viens otrā. Tā ir pati stiprākā no visām vilkmēm. Neviens pasaulē nespēj stāvēt tai ceļā, ne skaistums, ne vara, ne slava, ne bagātība. Te pat nāvei nav varas. Nomirstot tie dzimst atkal, lai meklētu un atrastu viens otru un būtu kopā, kamēr atkal nepārtrauks sisties viņu sirdis. Tā ir tāda mūžīgā spēle. Neviens nezin, kur tai sākums, kur beigas. To spēlē "uz aklo", pinas, kļūdās, jūk prātā. Bet pēkšņi atkal notiek satikšanās, notiek atpazīšana un visa pagātne un visi šķēršļi viņu priekšā izgaist ka dūmi.
– Tu it kā zinātu, par ko runā? Varbūt arī Tev tas bija? Tas pats, kurš Tavs un uz mūžiem vienīgais?
– Bija. Bet šajā dzīvē es viņu neatradu.

Autors: Igor Nemoff "Kājāmgājējs"
Tulkoja: Ginta FS