Otra pusīte parasti tiek meklēta, lai nebūtu vientuļi. Taču attiecības vientulību var pastiprināt, ja otrai pusītei interese mazinās. Pirms kāda laika interese bija, iznāca jaukas tikšanās, bet tad otrs pazūd, ir ļoti nevaļīgs, aizņemts, vairs negrib satikties. Vai arī tikšanās ir retas. Tad vēl tās demonstratīvās punkta likšanas, šķiršanās "uz mūžu". Ne vienmēr intereses krišanās nozīmē vienaldzību, tā var būt arī atsvešinātība. Intereses zudumu var saistīt ar iekāres un kaisles mazināšanos, taču tam nevajadzētu būt vienīgajam stimulam, kas satur attiecības kopā. Otra pusīte, kura izvairās, varbūt arī jūtas vientuļi, iegrimusi domās, tas otrs viņu īsti nesaprot, sarunas ir bez satura, vai ir jēga turpināt. Abi jūtas vientuļi. Lai atjaunotu interesi, izeja ir lielāka atklātība, vairāk runāt par slēptiem un slideniem tematiem.

Vientulība un mīlestība: Ja ir blakus, ko mīlēt, un ir pretmīlestība, tad vientulībai nav pamata. Taču mīļotā zaudējums rada mokošu vientulību. Sieviete var savā sirdī nest senu mīlestību, kura grauž, rada vientulības sajūtu jebkurās nākamajās attiecībās. Lielas mīlestības zaudējumu var kompensēt tikai cita tikpat liela mīlestība. Vientulībā ir tieksme pieķerties citiem tuviem cilvēkiem, kurus negribas laist vaļā. Kurš nejūtas vientuļi, daudz biežāk ielaidīsies attiecībās tāpat vien, aizrautības dēļ, varbūt izdevīguma vai draudzīguma dēļ. Vientulībā ar simpātijām un vieglu aizrautību nepietiek, tad gribas mīlēt pa īstam, dalīties jūtās, izjust lielākas iekšējas drāmas un pārdzīvojumus, dzīvot līdzi otram. Tad nomāc virspusējība, atsvešinātība, vāja interese un jūtas pa pusei, sarunas par otršķirīgiem tematiem, gribas blakus cilvēku, kuram tu būtu lielāka vērtība.

Vientulība un iepazīšanās: Kad moka vientulība, rodas vēlme iepazīties pēc iespējas ātrāk. Latiņa tiek nolaista zemāk, gribas ķert pirmo, kas pagadās. Labs jau būs, kur vēl labāku dabūs. Gribas ātrāk satikties un mesties attiecībās ar pilnu pašatdevi. Tai pat laikā ir cerība uz liktenīgu veiksmi, ka izdosies ļoti drīz satikt īsto. Šī cerīgā steiga tiešām veicina ātrāku iepazīšanos, sieviete nebūs pārāk izvēlīga, taču biežāk vientulības dēļ nākas iestigt nepiemērotās attiecībās. Ja vientulība ir pārāk ilgstoša, rodas tieksme aiziet ilūziju pasaulē, sapņot par nereālo un neaizsniedzamo.

Vientulība un šķiršanās: Atsvešinātās attiecībās abi jūtas vientuļi, taču tāpat ir grūti izšķirties. Biedē tukšums, bezrezultatīvi meklējumi. Šķiršanās sola vēl lielāku svešuma sajūtu. Vieglāk aiziet tas, kurš nejūtas vientuļi. Meklējot jaunu iepazīšanos, vientulībā pārņem skumjas, kad pirmie randiņi izdodas romantiski, bet tālāk nesanāk. Veiksmīgāka jauna iepazīšanās iznāk tad, ja ar bijušo saglabājas draudzīgi kontakti. Vairs nav tik vientuļi, rodas "drošības spilvena" sajūta. Ja visu pārtrauc pilnīgi, nogriež kā ar nazi, tad nākas iekrist vientulības gūstā, pārņem pesimisms, viss krāsojas drūmos toņos. Aiz izmisuma var rasties vēlme mesties pirmā pretimnācēja apkampienos, ar kuru aizmirsties vismaz uz mirkli. Saglabājot draudzīgus kontaktus, ir lielāks izvēlīgums meklējumos, cerīgāks noskaņojums, ir iespēja satikt piemērotāku otru pusīti.

Vientulība un kopības sajūta: Ja es izjūtu ar kaut ko kopības sajūtu, tad nejūtos vientuļi. Taču tas var būt īslaicīgi. Masu pasākumos un festivālos ir akcents uz kopības sajūtu. Ir jābūt tur iekšā, lai sajustu šo kopību kā savu. Kam patīk kora mūzika, tos varbūt iedvesmo šī kora kopības izjūta, bet diez vai šī sajūta būs ilgstoša tam, kurš korī nedzied. Man ir sajūta, ka tā ir viņu kopība, es esmu ārpusē. Lai sajustu kopību, blakus ir jābūt tuvam cilvēkam. Arī tad, ja tas nav blakus, ir vēlme, lai kāds tālumā domātu, justu līdzi. Būtu iespēja vientuļā brīdī piezvanīt vai nosūtīt ziņu.

Vientulība un savi cilvēki: Lielākām ģimenēm ir kopības sajūta savā starpā, savas ģimenes klātbūtne palīdz nejusties vientuļam. Kad bērni aiziet savās dzīvēs, dzīvo citur, tāpat kopības sajūta paliek, kas neļauj grimt skumjās. Palikšana vienam bez saviem bērniem sola lielāku vientulību. Ja sievietei ir daudz bērnu, tā ir liela ģimenei, kura jūtas kā viens vesels. Viņa vēlas vīrieti sev blakus, kurš palīdzētu stiprināt šo kopības sajūtu. Vīrietis no malas ar savu mīļoto sievieti var sajust šo ģimenes kopības sajūtu, taču tas var arī neizdoties. Viņš var palikt arī "ārpusē" un justies vientuļi. Lielāka iespēja viņam ir tad, ja pārējie ģimenes locekļi ir aizgājuši dzīvot citur, un pati sieviete jūtas vientuļi. Bet arī tad ar neitrālu atsvešinātību nepietiks, ar tālumā dzīvojošajiem pieaugušajiem otras pusītes bērniem ir jāprot atrast silti draudzīgi kontakti, lai rastos kopības sajūta un attiecības iznāktu noturīgas.

Vientulība un dzīvesvietas maiņa: Pārceļoties dzīvot uz citu vietu, tā sola jaunas iespējas. Ja savā pusē uzmācās grūtsirdība, tad citur ir iespēja aizbēgt no vientulības. Taču vislabāk jebkurš jūtas savā dzimtajā pusē, citā vietā jaunu iespaidu vietā viņš var iegūt atsvešinātību. Lai tas tā nenotiktu, ir nepieciešams blakus būt cilvēkiem, kuri neļauj būt vientuļam. Mainot dzīvesvietu, mīlestības nozīme pieaug. Otrs cilvēks kļūst svarīgāks, arī sāpīgāks ir tā zaudējums.

Laimes meklējumos uz lielpilsētu: Lielā pilsēta sola lielas iespējas, labāk apmaksātu darbu, jaunus krāsainus iespaidus un jaunas iepazīšanās. Apkārt visi ir anonīmi, vari vest mājās jebkuru, ko vēlies, neviens neaprunās. Ja cilvēks dzīvo viens, tomēr lielā pilsētā viņš var izjust lielāku vientulību nekā mazā pagastā. Blakus ir tūkstošiem citu cilvēku, taču tie visi ir sveši, kuriem par tevi nav nekādas daļas. Lielpilsētā ļoti svarīgs ir tuvu draugu loks, ar kuriem ir kopības sajūta. Bez tuviem draugiem lielā pilsētā cilvēks būs pazudis.

Pārcelšanās pie otras pusītes lauku ciematā: Dzīvojot lauku ciematā, cilvēks var justies gan ļoti vientuļi, gan pavisam lieliski. Var būt tā, ka lielpilsētā ir grūti atrast draugus, bet mazā pagastā draugi rodas pārpārēm. Pagastos ir aktīva kultūras dzīve un daudz saviesīgu pasākumu. Lai nejustos vientuļi laukos, ir svarīgi būt savējam. Lai kļūtu par savējo, ir svarīgi iemīlēt šo vietu. Nepietiek ar mīlestību pret savu ģimeni, ir svarīgi mīlēt visu šo ciematu ar visiem tā trūkumiem. Savējais vairāk būs tas, kurš dzīvojis ciematā visu mūžu, bet arī viņš var justies ļoti vientuļi, ja viņš īsti nemīl savu pagastu, uztver to kā aizmirstu nomali. Lauku ciematā cilvēks tomēr nevar pilnvērtīgi dzīvot viens, viņam ir svarīga ģimene. Caur tuviem cilvēkiem tiek sajusta kopība ar pārējiem pagasta iedzīvotājiem. Ja ģimenē ir atsvešinātība, nav īstas kopības sajūtas, tad rodas vēlme doties projām un meklēt laimi citur.

Vientulība un atklātība: Ja cilvēks par sevi slēpj, nestāsta un tur noslēpumus, viņš ir noslēgtāks, ar mazāku draugu loku un arī vientuļāks. Bieži vien sabiedriskums izpaužas sarunās par ikdienišķām tēmām, savi noslēpumi tiek glabāti īpašiem cilvēkiem. Ja neizdodas atrast tuvu cilvēku, kam izstāstīt savus noslēpumus, tad ir vientuļi. Ilgstošās attiecībās svarīgas lietas var atklāties arī tikai pēc daudziem gadiem, sarunas visu laiku bijušas par neitrāliem tematiem. Ir bailes atklāt sevi, jo otrs var nesaprast, nosodīt un taisīt skandālus. Ja nedalāmies emocionālajos pārdzīvojumus ar tuvākajiem, rodas iespaids, ka tiem ir vienaldzība, nav intereses, un viss pamazām iet uz šķiršanos. Tādos gadījumos no vientulības cieš abi. Gan tas, kurš glabā noslēpumus, gan otrs, kurš par tevi neko daudz īsti nezin. Arī šādā atsvešinātībā var būt jūtas, bet tāda vēsa mīlestība nešķiet laimīga, jo otrs atrodas "kaut kur ļoti tālu".