Dzejnieks Rainers Marija Rilke ļoti precīzi izteica, cik sarežģītas var būt mīlas attiecības, kad uzrakstīja savu, par klasiku kļuvušo, apgalvojumu:

“Vienam cilvēkam mīlēt otru – ir pats grūtākais no visiem uzdevumiem”.

Rilke nerunā, ka mīlēt ir grūti vai arī, ka grūti ir pārvaldīt īpašību - mīlošs. Viņš runā par to, cik grūti turpināt mīlēt kādu, ar kuru mēs dzīvojam visu laiku kopā – dienu pēc dienas, gadu pēc gada.

Daudzi cilvēki padodas un atsakās no tuvām attiecībām pēc tam, kā atkal un atkal no jauna satiekas ar tām pašām grūtībām un cieš vienas un tās pašas neveiksmes. Viņi sāk uztvert attiecību teritoriju kā pārpildītu ar romantiskām ilūzijām un emocionālām bīstamībām un nevēlas vairāk tērēt tam savu enerģiju.

Kaut gan attiecības mūsdienu pasaulē šķiet īpaši grūtas, pati šī grūtība dod iespēju personīgai un garīgai IZAUGSMEI.

Tam, lai savas attiecības veidotu ar apziņu mums ir jāiepazīstas ar to, kā spēlējas un izpaužas tajās trīs dažādas cilvēka sadzīves dimensijas: ego (ego), personība (person) un būtība/esība (being).

Jebkuras tuvas attiecības sevī slēpj trīs līmeņu savstarpējās iedarbības, un partneri šiem līmeņiem pāriet pāri no jauna un atkal no jauna – ego satiekas ar ego, personība ar personību un esība ar esību.

Un tad kādā brīdī divi cilvēki var būt savienoti viens ar otru tīras pilnīgas tīras atklātas esības līmenī, bet nākamajā brīdī divi viņu ego var saķerties cīņā uz nāvi.

Kad mūsu partenri pret mums izturas labi, mēs atveramies: “Ai, tu esi tik lielisks!”. Bet tad, kad viņi saka vai dara kaut ko apdraudošu, mēs sākam uztraukties: “Kāpēc man vispār vajadzēja ar tevi sapīties!”.

Kad visa mūsu dzīves mīlestība pēkšņi negaidot kļūst par mūsu ļaunāko ienaidnieku, mēs varam izjust apmulsumu un tukšuma sajūtu. Un tad spēja saglabāt daudz plašāku perspektīvu ļauj mums ieraudzīt un saprast, kas šeit patiesībā notiek.

Attiecības kā alķīmija

Kad mēs iemīlamies, parasti tam seko īpašs periods, kuram piemīt neatkārtojama zaigošana un burvība. Mēs redzam skaistuma un jūtu nokrāsas otrā cilvēkā, mūsu sirds viņam pretī atveras, un tas ļauj mums sajust absolūtas mīlestības garšu nevainojumu siltuma un atklātības kombināciju.
Šī saikne - būtne ar būtni, uzrāda tīru zeltu, kas slēpjas mūsu dabas dziļumos; mums parādās tādas īpašības, kā skaistums, bauda, apbrīna, dziļa kaisle un labsirdība, dāsnums, maigums un prieks.

Taču šī tiekšanās atklāties otram tāpat uz āru izvelk visus mūsu nosacītos šablonus un šķēršļus, kuru dēļ mūsu sakars mūsu sakari var pārtrūkt: mūšu pašu dziļākās brūces, mūsu važas un vilšanās, mūsu ļaunākie murgi, neuzticēšanās un mūsu paši rupjakie emocionālie trigeri.
Un tad, atkarībā no attīstības pakāpes, attiecībās mēs sākam atklāt, ka mums nav pilnas pieejas šai mūsu pamodinātās dabas zelta dzīslai, tā ir un paliek apslēpta mūsu nosacīto uztveres un uzvedības šablonu kodolos. Un mūsu svētlaime sāk izzust.

Svarīgi apzinaties, ka visas emocionālās un psiholoģiskās rētas, kuras mēs sevī nesam no pagātnes, pēc būtības ir saistītas ar attiecībām: tās ir sekas, ka mēs pret sevi neizjutām beznosacījuma mīlestību. Un tas bija noticis mūsu pašās agrākajās un pašās pirmās attiecībās – ar tiem, kuri par mums rūpējās – kad mūsu smadzenes un mūsu ķermenis bija pilnīgi nenaizsargāti un visu uztveroši. Tā rezultātā attiecību šabloni, kuri formējās mūsu ego, lielākaja daļā darbojās kā aizsargmehānismi, kas ir piesaukti pasargāt mūs no tās atklātības kuru sev līdzi nes mīlestība.

Ego attiecībās liela nozīme ir izdzīvošanas mehānismam, kurš ir domāts tam, lai garantētu mūsu vajadzību apmierināšanai.
Tas arī atspogulo tos draudus, ka mūs ievainos, pametīs, atraidīs vai ka ar mums manipulēs vai kontrolēs – tā, kā tas, iespējams ar mums notika bērnībā.

Tas ir normāli un saprotami. Taču, ja tas kļūst par pamatu attiecībās, mēs izrādāmies ieslēgti sarežģītās aizsardzības un kontroles sistēmās, kura sarauj jebkuru iespējamību daudz dziļākai saiknei. Un lai iegūtu pieeju mūsu īstās dabas zeltam attiecībās, ir nepieciešama sava veida alķīmija:

mūsu nosacīto aizsardzības mehānismu trnsformācija.

Labas ziņas ir tajā, kad tad, kad šī alķīmija rodas starp diviem cilvēkiem tā uzreiz rada alķīmiju katrā no vieņiem. Mums rodas iespēja apvienot un integrēt cilvēcisskās būtības divas puses: debesis, ir bezgalīga telpa pilnīgai, beznosacījuma atvērtībai, un zeme, mūsu nepilnīgo, ierobežōto cilvēcisko formu, kura radusies kaut kādu mistisku notikumu un apstākļu rezultātā.

Un atkarībā no tā, kā aizsargājošā/ kontrolējošā ego vārās un kūst mīlestības kartsumā, rodas brīnumains emocionāls process – rodas autentiska personība, kura sevī iemieso kvalitātes klātbūtni attiecībās, kas ir pieejam tikai cilvēkiem: klātbūtne, caur kuru izgaismojas mūsu būtību, kura ir piedzimusi ar pilnībā atvērtu sirdi, tieši pa vidu stingrajiem ierobežotās pasaules nosacījumiem.
 

 

Foto By: Rosie Hardy - pašportrets.