Kādā grāmatā minēts, ka vīrieši un sievietes ir no dažādām planētām. Un visdrīzāk šāds apgalvojums nav no zila gaisa ņemts. Dzīve šādu hipotēzi ir apstiprinājusi. Pareizāk sakot, hipotēze jau nav jāapstiprina, tā gluži vienkārši ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. Bet...Daudzi pretojas un vēlās pierādīt pretējo. Velti. Šī hipotēze ir jāpieņem, nevis jāapstrīd.

Taču daudziem ar to nepietiek un, sākot veidot attiecības, ir neskaitāmi mēģinājumi otru mainīt. Nepareiza pieeja jau pašā pirmsākumā. Ir jāpieņem, ka pretējais dzimums gluži vienkārši ir savādāks, prizma, caur kuru tas uzlūko pasauli, ir cita. Un tā nav nepareiza. Tā ir savādāka.

Kādā intervijā dzirdēju teicienu, ka otram var iemācīt čības nolikt pareizā vietā, bet personību neizmainīt. Vai nav viedi vārdi? Mēs nevaram izmainīt cilvēkus līdz tādai pakāpei, ka redzam tajā atspulgus. Un pat, ja varētu, vai mums ar šādu cilvēku blakus būtu interesanti? Viss taču kļūtu tik paredzami.

Jāpieņem, jā, tieši jāpieņem, jāsaprot, jāakceptē, ka pretējais dzimums ir pretējais dzimums un varbūt tiešām no citas planētas, kur daudz kas notiek savādāk, nekā mums liekas, kā vajadzētu būt.

Nevajag gaidīt no otra to, ko viņš nevar sniegt gluži vienkārši tāpēc, ka neuzskata to par aktuālu, vajadzīgu, pareizu. Tāpēc arī notiek pierīvēšanās attiecību sākumā, kad zobratiņi saiet kopā, mehānismi sāk strādāt kopā, tomēr atsevišķas detaļas darbojas neatkarīgi. Tāpat, kā tas ir, piemēram, pulksteņa mehānismā. Ir zobratiņi, kas saķeras, bet ir tādi, kas darbojas paši par sevi. Vai tāpēc pulkstenis nerāda, vai rāda nepareizu laiku? Nē, gluži otrādi, tas iet savu gaitu un atvieglo mūsu dzīves.

Jautājums ir, vai mēs regulāri nomainām bateriju pulkstenim?! Mēs nevaram vainot pulksteni par neprecīzu laiku, ja paši esam nolaidīgi un nenomainām bateriju. Mēs paši esam vainīgi, ka no otra gaidām nonesam zvaigznes no debesīm, bet paši pat skaistu akmentiņu no zemes otram nevaram pacelt.

Neapšaubāmi, ka pierīvēšanās posmā mēs varam un pat vajag otram parādīt, kas mums svarīgs. Parādīt, bet nevis pierādīt. Un, pat, ja otrs to akceptēs un atcerēsies uz īsu brīdi, apvainoties īsti nav jēgas. Tas tikai bojās mehānismu.

Līdz otra pieņemšanai tā patiesajā būtībā katram jānoiet savs ceļš. Tas, kurš to nespēj, neiegūst labu mehānismu, maini bateriju, vai nemaini. Zobratiņi ķersies, lai cik labi ieeļļoti.

Labāk nonesīsim otram zvaigzni no debesīm un pateiksimies, ka viņš ir tik pacietīgs, lai būtu mūsu otra puse no zobratiņa. Tas nekas, ka no citas planētas. Jo mēs vairāk mēģināsim šo planētu iepazīt un cilvēciski pieņemt, jo mūsu mehānismi kļūs aizvien stiprāki, precīzāki un ilgtspējīgāki.