Viņa smejas. Man patīk tas, ka viņa smejas. Es viņu smīdinu un klausos kā smejas. Tā kā tāds joks. Cik var smieties?

 

Viņa runā. Viņai patīk runāt, man patīk klausīties, kad viņa runā. Tā es uzzinu, ko viņa domā. Man patīk tas, ko viņa domā. Dažreiz viņa runā muļķības. Tad man patīk klausīties viņas muļķības.
 

Viņa dejo. Es reti. Es skatos, kad viņa dejo. Man patīk skatīties kā viņa dejo.

 

Mēs rakstam viens otram vēstules. Man patīk saņemt viņas vēstules. Pat tad, ja tajās nekas nav pateikts. Patīk tāpēc, ka no viņas. Kad viņa raksta man vēstuli, viņa domā par mani. Kad es saņemu, domāju par viņu. Tad mēs vienlaicīgi domājam viens par otru. Viņas vēstules vienmēr ir kopā ar mani. Tajās rakstīts, ka viņa mani mīl. Es arī mīlu viņu. Man patīk tas, ka mēs mīlam viens otru.

Dažreiz viņa raud. Tad mana sirds raud kopā ar viņu. Es nemīlu, ja viņa raud. Tāpēc, ka mīlu viņu.

Viņa ir mana pasaule. Es viņējā. Un mums abiem pieder mūžība.