Kāpēc šodien pasaulē daudzi vīrieši ir pārstājuši darīt labas lietas vienkārši tāpat vien?
Kādas sievietes stāsts…

*******

Tagad eju, tumsā, viena uz mājām. Nesu somas. Ne tik daudz smagas, cik lielas. Nopirku produktus, pienu, makaronus, dārzeņus. It kā neko tādu, bet somas pilnas.
Skatos, parkojas mašīna.

Uz priekšu – atpakaļ. Uz priekšu – atpakaļ. Nekādīgi nevar noparkoties savā “kabatiņā” – vietiņa maza, guļamrajonos svētdienu vakaros vietu vienkārši nav.

Man ir liels autovadītāja stāžs. Es ļoti veikli to daru. Taču esmu piekususi. Un vēl šovakar tik daudz lietu jādara. Steidzos. Šobrīd man līdzi nav arī sarkano supermena bikšu, un šobrīd es netaisos glābt pasauli.

Uz priekšu – atpakaļ. Uz priekšu – atpakaļ. Es cenšos neredzēt šos neveiklos manevrus, eju garām, redzu, pie stūres sieviete.

Ohohoo.
Nedaudz pa labi, pa labi, izgriez, ehhh …

Nē, nav mana problēma. Eju garām. Mājās, Oļa, mājās…

Un pēkšņi dzirdu smieklus. Desmit metru attālumā stāv trīs puiši. Rēc pilnā kaklā, filmē savos aifonos, cik neveikli šī sieviete parkojas.

Pieauguši vīrieši. Stāv blakus savai mašīnai, tai durvis vaļā, tātad braukt prot.

Mani pārņem niknums. Un sieviešu solidaritāte alkst pēc taisnības. Es apstājos. Asi pagriežos un pieeju pie mašīnas. Tur pie stūres sēž pavisam jauniņa meitene. Gandrīz vai raud.
Es pieklauvēju viņai pie kapota. Kāp ārā, draudziņ, maināmies vietām, turi somas.

– Es nemīlu šo “kasti”. Tēvs savējo atdeva. Teica: mācies braukt ar šo, pēc tās spēsi vadīt visu, kas kustas… – saka meitene.

– Nečīksti. Tūliņ izdarīsim.

Sēžos pie stūres svešai mašīnai. Salonā smaržo pēc skuju aromatizatora. Mehāniskā ātrumkārba, labi, tiksim skaidrībā.

Izspiežu sajūgu, atlaižu, mašīna raustās, puiši rēc kā negudri. Es to labi dzirdu.

Izgriežu stūri un ar trīs manevru palīdzību nolieku mašīnu parkinga kabatā.
Ideāli, taisni.

Vietas patiešām ir ļoti maz, tāpēc uzmanīgi izlienu no mašīnas, lai nesaskrāpētu durvis blakus stāvošajam auto.

Meitene pateicībā gluži vai rokas bučo un tad metas mani apskaut.

Puiši zviedz aizrīdamies un es domās viņiem rādu vidējo pirkstu. Paņemu somas, pasmaidu un dodos mājās.

Eju garām puišiem, un nevaru nociesties. Pagriežos. Ieskatos.
Oooo, tas taču Ļoļiks no kaimiņu mājas.

No divpadsmitā stāva. Viņam divdesmit četri gadi, apmēram.

Viņš taču ir mūsu vietējais Di Kaprio. Viņā visas vecako klašu meitenes samīlējušās, un meiteņu lauzto siržu zvani iestatīti viņa telefonā.

Ar viņu pat vietējais iecirkņa pilnvarotais bija runājis, jo divas viņa pamestās meitenes bija mēģinājušas viņa dēļ padarīt sev galu. Inspektors pie viņa gāja ne kā oficiāla persona, bet gan kā vecis, un paskaidroja, ka ar meitenēm tā nedrīkst. Toreiz vēl mājā ievācās jauni iedzīvotāji un stiepa kastes ar uzrakstiem : “trauslas lietas” un inspektors, puisim norādot uz kastēm teica: ar sievietēm – tieši tāpat.

Īsāk sakot Ļoļiks – vietējais kazanova. Pats sev šķiet dikti seksīgs un droši vien pēc dušas nevar mierīgi spogulim garām paiet.

Domās es nolieku somas uz asfalta, pieeju viņam klāt, nopūšu čolku nost no pieres, aplaizu lūpas un saku.

– Zini, puis, kas ir sekss? Es esmu pieredzējusi, pieaugusi sieviete, es tev pastāstīšu. Šobrīd es ar tevi runāju visu sieviešu vārdā.

Sekss – tas nav tad, kad tu nomet dvieli no saviem plikajiem gurniem, tici man. Ir spēcīgākas lietas par šiem fizioloģiskajiem procesiem.

Vīrietis nav tukši vārdi un tas, kas biksēs. Tas nav matu griezums no barberšopa, ne arī krosenes no limitētas kolekcijas, ne Lacoste uz krekliņa, ne muzons, kas tricina tava krutā autiņa salonu.

Vīrietis – tā ir rīcība.

Tu redzi sievieti, kura nonākusi sarežģītā situācijā, bet tu ņirdz un applaudē? Uzņem to savā telefonā? Un kas tu par vīrieti pēc kaut kā tāda?

Noparkojies viņas vietā. Klusējot.

Nu un tad, ka ne tava mašīna un ne tava meitene?

Būt vīrietim vajag principā, ne tikai kopā ar savējiem.

Ne tikai ar tiem, kuri var novērtēt.

Palīdzība un rūpes – tie ir vīrieša rīcības vaļi.
Zini, kā matemātikā rēķinām piemēru: pieci rakstām, trīs – prātā.

Lūk, tavu rīcību mēs, sievietes, rakstām, bet visu pārējo paturam prātā.

Palīdzība nav vajadzīga vienmēr, tikai atsevišķos brīžos, tieši tad, kad tā vajadzīga – un tas ir ārkārtīgi vērtīgs talants.

Viņa taču ir pavisam jauniņa meitenīte, viņa neprot noparkoties, tu to lieliski redzi. Vai tad tev grūti palīdzēt?
Noparko viņas mašīnu!

Pavadi, ja ir vēls.

Panes smago somu.

Palīdzi nonest bērnu ratiņus.

Paskaties, kāpec veļas mašīna negriež.

Nomaini ziemas riepas.

Salabo krānus.

Nomaini izdegušo lampiņu kāpņu telpā.

Izdari to, negaidot, kad palūgs.

Gan tā lampiņa, gan tās somas un ratiņi ir tīrs sekss. Saproti?
Tu esi stiprs, tu esi aizstāvis, tu esi tēviņš!

Es nezinu, ko tu tur tādu dari gultā, bet, ja tu dzīvē uzvedīsies tā, kā es saku, tad pēc tam, guļamistabā es pati visu izdarīšu tā, ka tu sajutīsies kā septītajās debesīs, ātrāk, kā paspēsi par to iedomāties.

Es tev visu sieviešu vārdā, kuras tu esi radis izmantot kā našķi savam izlutinātajam ķermenim, pat neiedomādamies, ka tevis ieskrūvētā spuldzītē kopējā kāpņu telpā ir vairāk seksa, kā visās zem tevis elsojošajās sievietēs.

Nu jau vari slēgt ārā Bīberu, čalīt: visas Tavas Britnijas jau ir izaugušas, apprecējušās, piedzemdējušas.

Būt vīrietim gultā, puis – tā ir daba, nevis tavs nopelns.

Bet pirmkārt vīrietim jābūt aiz guļamistabas robežām.

Ja tu neesi vīrietis gultā – tā ir erektīlā disfunkcija, to var izārstēt.

Bet, ja tu neeis vīrietis aiz guļamistabas robežām – lūk, kur ir īsta problēma un to nevar izārstēt.

Bet, ja samīcīti palagi ir tavi trumpji, tad tas ir blefs un es izstājos no spēles, tāpēc, ka šodien erogēnā zona ir galva. Un tas ir tas, ko tu dari ikdienā nevis leibls uz džinsiem.

Bet pagaidām tu vēl tikai esi nopuņķojies bērns, kurš vēl nav īsti izspēlējies ar savu pincīti.

Skrien, ielādē youtubē video : «Баба паркуется, смотреть до конца».

Tieši tas tev šķiet pagalam varonīgi.

Es tā nedaru. Es nerunāju. Es klusējot paeju garām, aizpūšot čolku no pieres un aplaizu lūpas.

Nedrīkst ārstēt un audzināt tad, ja neviens neprasa.

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkojums: Ginta Filia Solis