Mūs visus jau virza evolūcija, vispārēja vai personīga, kaut reizēm šķiet, ka pasaulē nekas nemainās. Pamazām mainās, varbūt vien pie konkrētiem indivīdiem, bet tomēr.

Arī attiecības, mīlestība, otra uztvere un tas, ko vēlamies no attiecībām, laika gaitā mainās. Ir, protams, cilvēki, kas paliek vienā konkrētā līmenī, ir, kas nemitīgi pilnveidojas un tādi, kas zemu krīt, bet kopumā tas skar mūs visus. Katrs no mums var gan kāpt augšā, gan krist lejā, gan palikt uz vietas, bet dzīves straume no tā neapsīkst. Šoreiz vēlos uzrakstīt par attiecībām. Pirms dažiem gadiem ar lielu interesi izlasīju kādu garu rakstu krievu valodā, tas bija kāda indiešu viedā pausts viedoklis par Mīlestību, tās veidiem un izpausmēm cilvēku dzīvēs. Mani šis raksts ļoti uzrunāja. Tagad nolēmu dalīties pārdomās un secinājumos, balstoties tajā rakstā paustajās idejās, bet piemērojot tās ikdienas dzīvei un papildinot ar personīgajiem novērojumiem. Sākšu ar zemākajiem attiecību modeļiem, ejot uz augstākiem, par pamatu ņemot cilvēka ķermeni kā mikrokosmosu.

Attiecību raksturojums. Viszemākais attiecību paveids, kas parasti ir redzams un dzirdams kriminālhronikās. Fiziskā vardarbība un tās sekas ir tikai redzamā aisberga daļa, - daudz graujošākas sekas ir emocionālajai un psiholoģiskajai vardarbībai, kas bieži vien netiek laicīgi konstatēta un slēpjas zem teiciena: „Viss kārtībā!” Ir sabiedrības grupas, kurās vardarbība tiek uztverta kā norma, kā tajā slavenajā krievu teicienā: „Ja sit, tātad mīl!” Citas sabiedrības grupas pret šo parādību cīnās un vēlas glābt upurus, kas cieš. Taču arī te viss nav tik vienkārši, jo upuris bieži vien neapzināti provocē varmāku un gūst kaifu no fiziskām vai emocionālām ciešanām. Zināmā mērā, tā ir pašu gribēta savienība, turklāt, ļoti cieša, jo varmāka ar upuri var šķirties un atkal salabt gadiem ilgi. Vienkārši tāds attiecību modelis garantē spriedzi un „interesantu” dzīvi. Bez šaubām ir upuri, kas ir apstākļu upuri, - tādu attiecību modeli mantojuši jau ģimenē un pat nenojauš, ka varētu būt savādāk. Spilgts piemērs, - sieviete ar maziem bērniem, kurai nav kur iet no varmākas, un viņa turpina ciest nežēlīgu attieksmi pret sevi.

Frāzes: „Tu neesi nekas! Tu esi stulba, resna, kam tādu vajadzēs?! Tu esi lupata, nevis vīrietis! Nositīšu! Kuce! Pederasts! Es tev acis izbadīšu!” – tādas un tamlīdzīgas frāzes raksturo šīs attiecības. Pastāv diezgan maldīgs uzskats, ka parasti varmāka ir vīrietis, bet upuris ir sieviete. Tā gluži nav. Bieži vien upura lomā atrodas vīrietis, taču veči kā jau veči, biežāk cieš klusu un visu patur pie sevis. Varmākas mērķis ir nokaut upura pašapziņu un likt ticēt tam, ka varmāka ir vienīgais cilvēks uz zemes, kas spējīgs paciest tādu niecību, kāds ir upuris. Savukārt upurim viņa cietēja loma kaut kādā ziņā ir izdevīga un tīkama, - atbrīvo no pienākumiem ņemt dzīves grožus savās rokās. Te, protams, noteicējs ir varmāka, kas par visu „gādā un domā”.

Mīlestība. Tā ir slima mīlestība, - sadomazohistiska apsēstība vienam ar otru. Paradoksāli, bet upuris bieži vien nespēj dzīvot bez sava varmākas, vai arī meklē līdzīgu attiecību modeli. Ir taču dzirdēts par sievietēm, kuras sit visi viņu vīri. Arī varmākas mīlestība ir ļoti slima. No vienas puses, viņš upuri neciena, nicina, pazemo, sit, bet no otras puses, - uztver kā savas dzīves centru un parasti ilgi nav spējīgs atteikties no sava upura.

Sekss. Sekss un kautiņi tādās attiecībās iet roku rokā un tajā visā ir zināms kaifs. Tā ir tumša kaislība, kurā ir, bez šaubām, kaut kas slims. Sekss nereti ir kā spēka un varas pār upuri, instruments.

Uzticība. Krāpšana, protams, ir neatņemama attiecību piedeva, - bez tā nebūtu tik aizraujoši! Turklāt krāpšana nereti ir no abām pusēm, - varmākas mērķis ir sāpināt upuri, bet upura mērķis ir izprovocēt vardarbību pret sevi.

Bērni tādās attiecībās ir vislielākie upuri, turklāt paši pret savu gribu, jo vecāki savās spēlēs iesaista arī viņus kā instrumentus, lai sāpinātu viens otru. Bērniem tas ir psihi traumējošs ģimenes modelis, kas atstāj dziļas rētas uz visu turpmāko dzīvi. Vecākiem parasti nav laika bērnu audzināšanai, jo ir jākārto personīgās attiecības un savstarpējie rēķini. Bērni nereti ir atstāti pašu ziņā. Mīlestības un harmonijas iztrūkumu vecāki nereti kompensē ar dārgām dāvanām. Bieži vien bērni pārmanto šo attiecību modeli.