Dažkārt mēs atgrūžam citus cilvēkus ne tāpec, ka viņi mums nepatīk. Bet gluži otrādi – tāpēc, ka viņi mums parāk stipri patīk. Pat, ja neapzināti. Mēs nepieejam tuvāk, jo baidāmies. Baidāmies beidzot satikties paši ar sevi.

Ar savām specīgajām, brīžiem nevadāmajām jūtām. Ar savām pašu bailēm no pašu vēlmēm, kas sajaukušās ar bailēm pazaudēt savu mīlestības objektu. Mums bail izrādīties neaizsargātiem otra cilvēka priekšā visā savā atvērtībā.

Mēs vairāmies no dvēseles sāpēm, kas rodas otram cilvēkam neuzmanīgi kustoties – tam cilvēkam, kuru esam ielaiduši dziļi sirdī.
Mēs baidāmies uzņemties atbildību par savu izvēli, kas padara redzamas visas mūsu nepilnības.
Mēs vēlamies un vienlaikus baidāmies, ka mūsu dzīve izmainīsies un nāksies tai pielāgoties, veicot lielu dvēselisku piepūli.

Cilvēki dažādi izvairās no tuvības.
Sievietēm bieži vien vieglāk ir izvēlēties upura lomu, kurš it kā dara visu iespējamo, bet neko nesaņem pretī, jo partneris ir absolūts kretīns. Tomēr upuris nedara galveno. Viņš neuzņemas atbildību par savu laimi un dvēseles labklājību. Un tajā tie satiekas ar sevi.

Vīrieši bieži vien uzvelk sev vienaldzības un nejūtības maksu, izliekoties, ka viņiem te nav nekādas daļas... Taču poker face cilvēki neuzņemas atbildību par to, ka minimums 50% no tā, kas notiek kontakta laikā, ir viņu pašu enerģija

Vienu vārdu sakot, viss ir tik sarežgīti un vienlaikus interesanti. Tuvas attiecības prasa drosmi un varonību. Un, protams, gatavību it visam. Un tam reti kurš ir gatavs.
Tāpēc līdz patiesai tuvībai nodzīvo retais. Taču tie, kuri ir gana drosmīgi un izlaužas caur baiļu vairogam, saskrāpējot savu sirdi pret asajiem otras, tikpat neaizsargātas personības sirds stūriem, vienmēr tiks apbalvoti. Ar kopīgu izaugsmi, kopīgu labsajūtu, kopīgu brīvību, kas atnāk kā balva par tikšanos ar sevi un citu.