Ir tāda skaista anekdote. Jā, ziniet arī anekdotes var būt skaistas. Par pāri, kas svin savas zelta kāzas un uz jautājumu – kā tas izdevies, atbild – mūsu paaudze ir pieradusi mantas labot, nevis izmest.
Mēs dzīvojam nepacietīgā laikā. Attiecības ar cilvēkiem mūsdienās veidojas tāpat kā attiecības ar mobilo telefonu. Paspēlēšos, tad palietošu, bet jau drīz sapņoju par jaunu modeli. Cilvēki ir kļuvuši par attiecību patērētājiem. Nevis veidotājiem, nevis būvētājiem vai sargātājiem, bet patērētājiem - lai apmierinātu mūsu mirkļa iegribas. Attiecības kā produkts. Tā ir laikmeta iezīme un par to nav ko raudāt. Mēs vienkārši esam tur, kur esam. Tomēr patērējot, nevis būvējot, mēs saņemam tikai attiecību izstrādājumu. Mēs esam tuvu, bet ne tuvi, mēs iepazīstamies, bet neiepazīstam, mēs iemīlamies, bet neiemīlam… Un mēs nekad neuzzināsim, kāda ir sajūta, kad tev ar to otru cilvēku ir 50 gadi kopīgas dzīves. Kopīgi izaudzināti bērni, sagaidīti mazbērni. Jūs visu viens par otru zināt. Jūs viens otrā pazīstat katru dzimumzīmi, katru sirmo matu un krunciņu un vienīgais, kas jūs biedē, ir tā diena, kad paliksiet viens. Bet pat tad jums paliks 50 un vairāk gadi atmiņu.
Tā ir bagātība, ko var sakrāt tikai tad, ja brīžos, kad kaut kas saplīst, to salabo, nevis izmet…
Attiecības vai attiecību izstrādājums?
- 46
- 0
- 0
