Kāds gan viņš ir maita!
- 64
- 0
- 1
Es zināju. Es nojautu! Jau mēnesi viņš pinas ar to blondo padauzu un vakaros ar teļa skatienu man stāsta par jūtām pret mani. O, kā es viņu ienīstu!
Vienīgās jūtas, kas manī šobrīd mājo ir svelošs naids un vēlme atriebties. Ne jau par to, ka viņš man ir neuzticīgs, bet gan par tiem vakariem, kurus mēs pavadījām kopā un es pat nenojautu, ka viņš mani krāpj. Tas ir kā pazemojums ar atpakaļejošu datumu. Iedomājoties mūsu sarunas, mūsu pieskārienus, pat seksu sasodīts (!) es jūtos kā izvārtīta nīlzirga sūdos.
Zvanīju vakar savai draudzenei un viņa man – piedod, mēs zinājām, bet negribējām tevi sāpināt. Stulbā zoss! Jums izdevās! Tātad es kā tāda stulbene vienīgā neko nezināju, bet man apkārt bija liekuļu bars, kas vienkārši man meloja, “aiz līdzcietības”? Nekad vairs negribu nevienu no viņiem redzēt. Visus šos liekuļus un meļus, nodevējus un viltus draugus izdzēsu no telefona. Labprāt izdzēstu no atmiņas, bet tā mani šobrīd spīdzina kā augstākās kvalifikācijas inkvizitors.
Varētu, protams, piedzerties līdz lopam un nokniebties ar pirmo, kas gadās pa ceļam, bet es taču zinu, ka reibumā zvanīšu viņam un centīšos noskaidrot attiecības, bet pēc tam no rīta pazemojuma sajūta pieaugs desmitkārtīgi. Nē, es neļaušu viņiem izbaudīt manus vājuma mirkļus. Vairs nē.
Neuzticība ir pretīga, bet vēl pretīgāki ir tai sekojošie meli un liekulība. Ir sāpīgi apzināties, ka tevi ir samainījuši pret kādu citu, bet vēl sāpīgāka ir pazemojuma sajūta. Vai tiešām pēc piecu gadu kopdzīves viņš nespēja vismaz tik daudz cieņas man izrādīt, lai aizietu godīgi, nevis kā pēdējais melis un lupata?
Es tevi aizmirsīšu, bet tu vēl zvanīsi, lai lūgtos atpakaļ, bet nekāda atpakaļ nebūs. Es nepieņemu zvanus no pagātnes – tu esi izbijušais un pagājušais. Ardievu!
