Mūžīgā mīlestība
- 58
- 0
- 1
Viņi sēdēja parkā uz soliņa piespiedušies viens otram cieši klāt. Viņa baroja putnus, ar vienu roku laužot gabalus no baltmaizes kukuļa, bet ar otru turot apbružātu brūnas ādas rokassomu. Viņš risināja krustvārdu mīklu. Abiem pa vidu pret soliņu gluži kā rokās sadevušās bija atstutētas koka nūjas. Pēc kāda brīža viņš ierunājās:
- Iesim?
- Jā.
Abi piecēlās, katrs paņēma savu nūju – viņa labajā, viņš kreisajā rokā, viņa ieķērās viņam elkonī, un lēnā, vecišķā gaitā abi sirmgalvji devās mājup. Tā notika katru dienu nu jau daudzus gadus. Šajā parkā viņi reiz bija skūpstījušies apreibuši no mīlestības, te rotaļājās viņu bērni līdz izauga lieli un devās savās gaitās. Te viņi jutās labi un laimīgi, jo bija viens otram, jo bija dzīvojuši skaistu un piepildītu dzīvi. Lielākoties viņi abi klusēja. Dzīves laikā tik daudz bija izrunāts, ka tagad pietika ar skatienu vai vieglu kustību vai pus zilbi, lai saprastos.
- Jāpiezvana.
- Jā.
- Solījās atbraukt.
- Redzēs.
- Viņi aizņemti.
- Gan jau.
Parkā skraidīja bērni un suņi, mammas un tēti uzmanīja mazuļus paralēli triecot viens ar otru par rindām bērnudārzos, rokās sadevušies staigāja pārīši un pa celiņiem skrēja skrējēji, bet tur netālu no parka izejas, viens otru atbalstot gāja divi veci cilvēki.
Kāda meitene, kas sēdēja uz soliņa blakus kādam puisim ilgi lūkojās viņiem nopakaļ.
- Tā laikam izskatās mūžīga mīlestība, viņa teica.
