Sieviete pastāvīgi pieprasa uzmanību. Tā nu normāla sieviete ir iekārtota. Viņai ir svarīgi, lai mīļotais vīrietis būtu blakus. Un viņa uzmācas ar jautājumiem, vai skaists viņai manikīrs, frizūra, lūpukrāsa, apģērbs… Un jautā: “Vai tu mani mīli?” Un uzstāj, lai kopā ietu uz kino vai ciemos, kaut gan varētu taču aiziet viena vai ar draudzeni. Un grib apskauties galīgi nepiemērotā brīdī, kā Mopasānam, kad grāfs stiepa malkas pagales kamīnam, bet sieva uzkārās viņam kaklā. Un gandrīz padarīja viņu kroplu… Grib visu laiku būt kopā – tas ir nogurdinoši un traucē strādāt. Labāk būtu sēdējusi kā Penelope un audusi vai izšuvusi. Pacietīgi gaidījusi krietnā attālumā, lai attiecības būtu psiholoģiski pareizas…
Tā jau tas ir. Tikai tieši tāpēc, ka mīlošai sievietei vajag būt blakus savam mīļotajam, viņa kopā ar viņu dodas katorgā. Kā dekabristu sievas. Un cietumā apciemo. Un slimnīcā sēž blakus un tur roku… Un nepamet nelaimē, slimībā un nabadzībā – tāpēc, ka tāda ir mīloša sieviete. Viņai vienmēr vajag būt blakus. Tāpēc, vīrieši, pārāk nedusmojaties, ka mēs jums zvanām, sūtam ziņas, velkam līdzi uz kino un uzmācamies brīdī, kad sēžot uz dīvāna spēlējat datorspēles. Vai malku stiepjat, un mēs ķeramies ap kaklu…
Šīs muļķības un neērtības nozīmē tikai vienu – mēs jums līdzi iesim visur. Nedusmojieties un neklausieties kritiķos – viņi nesaprot šo sievietes Dvēseles īpatnību. Mopasāns, starp citu, nomira vientulībā trakonamā. Varbūt tomēr vajag atļaut pakarāties sev kaklā un uzklausīt muļķīgus jautājumus? Un atbildēt: “Protams, ka mīlu!”
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS