Reiss kavējās.
Viņa nopirka paciņu ar saviem mīļākajiem cepumiem, pārlaida vērtējošu skatienu uzgaidāmajai zālei, līdz beidzot atrada brīvu vietu kur apsēsties. Ar ierastu kustību izņēma no somas grāmatu un domās jau atradās mājās.
Blakus bija vēl viens brīvs krēsls, kurā mazliet atstatu no viņas sēdēja kāds pusmūža vīrietis un garlaikoti šķirstīja žurnālu.
Viņa pastiepa roku un paņēma no iepakojuma cepumu un gardu muti to notiesāja. Pēkšņi, blakus sēdošais vīrietis arī paņēma vienu un nokoda kumosu. Situācija kļuva saspringta, taču, sieviete izlikās neko nemanām un turpināja lasīt. Ik reizi, kad viņa paņēma cepumu, to pašu izdarīja arī blakussēdētājs.
“Kaut kas neredzēts!” - viņa bija gatava saplosīt gabalos svešo kārumnieku, tomēr iekoda mēlē un neko neteica. Publisku skandālu negribējās. Kad paciņā palika pēdējais cepums, sievietei kļuva interesanti, kā tagad rīkosies kungs. It kā nolasījis sievietes domas, vīrietis paņēma pēdējo cepumu, pārlauza to uz pusēm un, galvu nodūris, pasniedza to viņai.
Tas nu bija par traku! Dusmas valdīdama, viņa pieleca kājās, steigšus savāca savu bagāžu un metās projām.
Jau sēžot lidmašīnā, sieviete pārcilāja savas mantas, lai paņemtu brilles. Pēkšņi .... starp mantām atradās neattaisīta cepumu paciņa. Tikkai tagad viņa atcerējās, ka savus cepumus ielika somā, un izrādās, visu šo laiku kungs bija dalījies ar savējiem. Tāpat vien, no labas sirds!

Stāsts pārpublicēts no Sarmītes Pīkas profila Facebook.com
https://www.facebook.com/sarmite.pika