Ubags sēdēja krustcelēs uz kastes jau vairāk kā trīsdesmit gadus.
Vienu dienu garām gāja svešinieks.
“Nepažēlo sīknaudu!” - nomurmināja ubags, mehāniski pastiepis cepuri.
“Man nav ko tev dot,” - atbildēja svešinieks, - “bet kas ir tas, uz kā tu sēdi?”
“Nekas,” - atbildēja ubags, - “tikai veca kaste. Sēžu uz tās, cik vien sevi atceros.”
“Vai esi kādreiz ieskatījies iekšā?”
“Nē,” - atbildēja ubags, - “kāda jēga?”
“Tu tomēr ieskaties iekšā!” - uzstāja svešinieks.
Ubags atvēra kasti.
Ar izbrīnu, neticību un sašutumu ubags atklāja, ka kaste līdz malām ir piepildīta ar zeltu.

Ieskaties sevī. Katrs, kurš meklē dzīvesprieku, mīlestību, drošību un mieru pasaulīgos sīkumos - ir tāds pats ubags krustcelēs.

Stāsts pārpublicēts no Sarmītes Pīkas profila Facebook.com
https://www.facebook.com/sarmite.pika