Sensenos laikos, kad mums ar nākamo vīru vēl nebija kopēju bērnu, māja un atvaļinājumu plāni, viņš man atnesa ziedus. Tādu briesmīgu, samīcītu pušķi, ātrumā nopirktu degvielas uzpildes stacijā.
- “Tu zini,” - es teicu, kārtojot jau pavītušos ziedus, - “mums - ezotēriķiem, ir tāds ticējums: jo ilgāk nevītuši stāv dāvinātie ziedi, jo ciešākas ir attiecības.”
Nabaga pielūdzējs brauca pie manis katru vakaru, apostīja un apsekoja pušķi, kurš varonīgi turējās jau trīs nedēļas.
Pēc tam viņš regulāri dāvināja man ziedus no benzīntanka, un tie visi ziedēja ilgi un krāšņi.
Tad mēs braucām atvaļinājumā, pēc tam es paliku stāvoklī un mums piedzima meita, mēs nopirkām māju un pārvācāmies.
Un tad... viņš man atklāja milzīgu noslēpumu!
Lūk, pēc tiem pašiem izturīgajiem ziediem viņš esot sapratis, ka tā ir likteņa zīme - nekas mūs turpmāk nespēs traucēt palikt kopā - ne vecums, ne bērni, ne dažādās intereses , ne mans nešpetnais raksturs un mums kopā būs labi.
Savukārt, es atzinos, ka katru dienu novītušos ziedus mainīju uz svaigiem. Gāju uz benzīntanku un piepirku.
Mums - ezotēriķiem, ir tāds ticējums - vēlmes piepildās tad, ja arī pats piepalīdzi tam, kam tici!

Stāsts pārpublicēts no Sarmītes Pīkas profila Facebook.com
https://www.facebook.com/sarmite.pika