Reiz kāds students Ēnu dienā sarunāja iet ēnot Svēto Pēteri.
Kad studentiņš ieradās, Pēteris teica: - “ Nāc, es tev parādīšu elli”
Viņi iegāja lielā telpā, kuras vidū ļaužu pulks bija sasēdies ap ķēdēs iekārtu milzīgu katlu. Katram sēdošajam rokās bija karote, kuras kāta garums pārsniedza rokas garumu. Un, kaut ēdiens bija rokas stiepiena attālumā, neviens no ēdējiem nevarēja to iedabūt mutē. Visi bija badā un tas sagādāja milzīgas ciešanas.
“Un tagad es tev parādīšu paradīzi,” - grabinādams atslēgu saišķi Pēteris aicināja studentu.
Viņi iegāja citā telpā, kura līdzinājās pirmajai - tāds pat ķēdēs iekārts katls un ļaužu pulks, tikpat garas karotes. Taču visi paēduši omulīgi tērzēja.
“Es nesaprotu?” - brīnījās students, - “Apstākļi abās vietās ir pilnīgi vienādi! Kāpēc vienā vietā tādas ciešanas un mokas, bet otrā saskanīga omulība?”
“Ak, tas ir pavisam vienkārši. Paradīzē ļaudis viens otru pabaro!” - bārdā nosmēja Svētais Pēteris.

Stāsts pārpublicēts no Sarmītes Pīkas profila Facebook.com
https://www.facebook.com/sarmite.pika