Viņa necieš sniegu. Viņš to dievina.
Viņa bija sapņotāja. Viņš netic pasakām.
Viņa mīlēja debesis. Viņš teica, ka tas ir banāli.
Viņai patika sēdēt naktī uz sola un skatīties zvaigznēs. Viņš labāk skatījās televizora ekrānā.
Viņa domāja, ka viņš ir tas, kurš viņai vajadzīgs. Viņš viņu uzskatīja par mazu meiteni.
Viņš viņai bija viss. Viņam viņa bija kārtējā rotaļlieta.
Viņa skuma. Viņš ironiski smaidīja.
Viņa raudāja. Viņš klusēja.
Viņa cieta. Viņš tam nepievērsa uzmanību.
Viņa nogura, gribēja mainīties. Viņš domāja, ka viņa viņam ir par vāju.
Viņa arvien vairāk attālinājās no viņa. Viņš to negribēja atzīt.
Viņa gandrīz aizmirsa viņa vārdu. Viņš sāka biežāk domāt par viņu.
Viņa mainījās - vairs nesēdēja naktī uz soliņa un nesapņoja, jo domāja, ka tas ir bērnišķīgi. Viņa vairs nesmējās, jo teica, ka tas ir naivi. Viņa iemīlēja auksto sniegu.
Viņa pārvērtās par tādu, kādu gribēja viņš. Bet viņam - pietrūka tās mazās, sapņainās meitenes ar mirdzošu smaidu un mīlošām acīm.
Viņa skatījās uz viņu ar bezdomīgu skatienu. Viņš saprata, ka viņa viņam ir vissvarīgākā.
Viņš gribēja viņu atgriezt. Bet viņa vairs netic mīlestībai....

Stāsts pārpublicēts no Sarmītes Pīkas profila Facebook.com
https://www.facebook.com/sarmite.pika