Reiz kādam Skolotājam apnika mācekļa sūrošanās, un kādu rītu viņš to aizsūtīja pēc sāls. Kad māceklis atgriezās, Skolotājs viņam pavēlēja iebērt sauju sāls ūdens glāzē un izdzert to.

"Pēc kā tas garšo?", Skolotājs vaicāja.
"Tas ir rūgts!", izspļaudams iedzerto sālsūdens malku teica māceklis.

Tad Skolotājs vedināja mācekli aiziet līdz ezeram. Atkal viņš lūdza to iebērt sauju sāls ūdenī. Šoreiz ezerā.

“Tagad iedzer malciņu ezera ūdens! Pēc kā tas garšo?”
“Tas ir svaigs un salds!”, atbildēja māceklis.
“Vai tad tu sāli nemaz nesagaršo?”, tincināja Skolotājs.
“Nē”, jaunais cilvēks atbildēja.

Viņi piesēda un Skolotājs piedāvāja māceklim mācību.

“Dzīves gaitā piedzīvotās sāpes ir sāls. Ne kas vairāk, ne mazāk. Sāpju daudzums ir tieši tāds, kāds tas ir. Taču rūgtums, ko mēs izjūtam, atkarīgs no trauka lieluma, kurā sāpes ieliekam. Tāpēc vienīgais, ko tu vari darīt, ir paplašināt savu izpratni par lietām. Neesi glāze. Esi ezers.”

Pārbublicēts no Žanetes Drones Facebook.com lapas:
https://www.facebook.com/zanete.drone