Karstā vasaras dienā pa putekļainām pilsētas ielām ceļā devās vīrs ar savu dēlu un ēzeli. Tēvs sēdēja uz ēzeļa, bet dēls to veda pavadā.
- “Nabaga bērns,” - teica kāds garāmgājējs, - “tu, lielais cilvēk, sēdi uz ēzeļa, kamēr tavs mazais dēlēns skrien ar kājām!”
Vīrs ņēma vērā aizrādījumu un uzsēdināja uz ēzeļa zēnu.
- “Kāds kauns! Mazais izpleties uz ēzeļa kā tāds sultāns, tai pat laikā, kad vecais tēvs iet ar kājām!” - pēc brīža kaunināja cits garāmgājējs.
Šī piezīme sāpīgi aizskāra puišeli, un viņš lūdza tēvu sēsties uz ēzeļa viņam aiz muguras.
- “Vai kādreiz esat redzējuši vēl ko briesmīgāku?” - ierunājās kāda lakatā ietinusies sieviete. - “Tāda cietsirdība pret dzīvnieku! Nabaga ēzelīša mugura ir ielīkusi, bet vecais un puika izlaidušies uz tās kā uz dīvāna. Kādas šausmas!”
Abi paskatījās viens uz otra un bez vārdiem nokāpa no ēzeļa.
Iedami garām meloņu pārdevējam, viņi izdzirdēja: - “Paldies dievam, ka es neesmu tik stulbs. Kādēļ abi šādā karstumā iet ar kājām, bet ēzelis soļo kā kungs? Kaut viens varēja izmantot iespēju jāt!”
Tēvs ielika maizes doniņu ēzeļa mutē, uzlika roku dēlam uz pleca un noteica: - “Lai ko arī mēs darītu, kādam tas nepatiks. Domāju, ka tikai mēs paši varam izlemt, kas mums ir labāk!

Stāsts pārpublicēts no Sarmītes Pīkas profila Facebook.com
https://www.facebook.com/sarmite.pika