Vilciens sāka kustēties.
Vagonā sēdēja dažādu vecumu cilvēki, pārsvarā strādnieki un jaunieši, kuri devās uz skolu.
Pie loga apsēdās vecs vīrs ar savu trīsdesmitgadnieku dēlu.
Tikko vilciens sāka kustēties, dēls priecīgs un saviļņots vērās ainavā aiz loga, - “Skaties, tēvs, viss tik ātri mainās, zaļie koki paslīd logam garām, tas ir tik skaisti!”.
Šāda jūsmošana no pieauguša vīrieša pārējiem lika justies neērti. Ļaudis sāka sačukstēties un kurnēt par dēla uzvedību.
“Šis cilvēks liekas nedaudz jucis”, - nočukstēja laulāto pāris viens otram.
Pēkšņi sāka līt.... Lietus lāses pa atvērto logu krita uz braucējiem. Jaunais cilvēks atkal sāka priecāties: - “Tēvs, skaties, cik burvīgs lietus!”
Laulātā pāra sievai dažas lietus lāses uzkrita uz krēmkrāsas bikšu kostīma. Sieviete neizturēja: - “Parasts lietus, kāds uzlīst katru otro dienu! Ja jūsu dēls nejūtās labi, viņš jāaizved konsultācijai uz garīgās veselības iestādi... lai turpmāk citiem netraucē!”
Vecais vīrs saduga, bet tad klusinātā balsī sāka runāt.
“Mēs tieši tagad braucam no veselības iestādes... Manu dēlu tikai šorīt izrakstīja... Viņš bija akls kopš dzimšanas. Pagājušajā nedēļā atguva redzi, tādēļ viss ir jaunums viņa acīm.... Lūdzu piedodiet mums par sagādātajām neērtībām....”

Stāsts pārpublicēts no Sarmītes Pīkas profila Facebook.com
https://www.facebook.com/sarmite.pika