Reiz dzīvoja meitene, kurai bija četri draugi.
Visvairāk viņa mīlēja ceturto draugu, par to rūpējoties un nežēlojot ne laiku, ne līdzekļus. Draugs bija skaists un elegants.
Meitene mīlēja arī trešo draugu un labprāt izgāja ar viņu sabiedrībā. Viņš bija stalts un iznesīgs.
Otrais draugs vienmēr bija iejūtīgs un laipns. Ja gadījās kādi sarežģījumi vai problēmas, tieši otrais labprāt palīdzēja.
Toties pirmais draugs mīlēja meiteni. Viņš neizvirzīja nekādus noteikumus, bet viņa drauga mīlestību ignorēja. Var teikt - viņš meiteni ar savu padevību mazliet kaitināja.
Kādu dienu meitenei atklāja neārstējamu slimību. Viņa atskatījās uz savu dzīvi - man ir četri draugi, bet pēc nāves būšu gluži viena.
Viņa jautāja ceturtajam draugam: - “ Es tevi mīlēju viskvēlāk, vai pievienosies man, kad miršu?”
“Nekādā gadījumā!” - viņš atcirta un steigšus aizgāja.
Apbēdinātā meitene jautāja trešajam draugam: - “Es tevi mīlēju, vai sekosi man mirušo valstībā?”
“Nē!” - atbildēja trešais draugs. “Dzīve ir pārāk skaista, lai to atstātu. Kad nomirsi, es apprecēšu citu!”
Satriektā meitene vērsās pie otrā drauga: - “Tu vienmēr biji ar mani grūtos brīžos, vai palīdzēsi arī šoreiz? Pavadīsi mani?”
“Piedod, šoreiz es tev palīdzēt nevarēšu! Es būšu tev līdzās līdz pat kapa malai, bet ne tālāk.”
Meitene jau bija zaudējusi cerību, kad atskanēja pirmā drauga balss: - “Es sekošu tev, vienalga, lai kurp tu dotos!”
Viņa paskatījās uz uzticamo draugu, kurš bija noplucis, apaudzis un noskrandis.
“Man vajadzēja par tevi labāk rūpēties!” - dziļā pateicībā nopūtās meitene.

Patiesībā, mums katram ir šie četri draugi.
4. draugs ir mūsu ķermenis. Lai cik mēs par to rūpētos, tas mūs pametīs.
3. draugs ir mūsu stāvoklis sabiedrībā un manta. Kad tevis nebūs, to visu savā īpašumā iegūs kāds cits.
2. draugs ir mūsu ģimene un draugi. Neatkarīgi no tā, cik viņi ir bijuši tuvi un izpalīdzīgi, tie pavadīs tikai līdz kapa malai.
1. draugs ir tava dvēsele. Nereti nomocīta, izbadināta un atstāta novārtā, tā tevi nepametīs!