Katrs mūsu mājas iedzīvotājs zināja, cik briesmīgs bija mūsu vietējais kaķis.
Briesmīgais Kaķis mīlēja trīs lietas: cīņu par izdzīvošanu, jebkā - kas gadījies, apēšanu un, teiksim tā - mīlestību. Šo lietu kombinācija plus bezpajumtes dzīvošana mūsu pagalmā atstāja uz Briesmīgā Kaķa ķermeņa nedzīstošas pēdas.
Briesmīgajam Kaķim bija tikai viena acs. Tai pusē nebija arī auss, bet kreisā kāja bija kādreiz bijusi lauzta un saaugusi nesaprotamā leņķī, pateicoties kam radās iespaids, ka kaķis visu laiku gatavojās griezties ap stūri. Astes nebija, palicis bija vien mazs stumbaciņš ar pušķi galā. Un ja nebūtu to daudzo rētu, kas pārklāj Briesmīgā Kaķa galvu un plecus, viņu varētu saukt par tumši pelēku, strīpainu kaķi.
Katram, kurš kaut reizi paskatījās uz viņu, bija viena un tā pati reakcija: “Cik gan Briesmīgs Kaķis!” Bērniem kategoriski tika aizliegts viņu aiztikt. Pieaugušie meta tam ar akmeņiem. Mūsu sētniece lēja uz to ūdeni no šļūtenes, kad viņš centās tuvoties.
Dīvaini, bet Briesmīgais Kaķis reaģēja vienmēr vienādi. Ja viņam lēja virsū ūdeni - viņš pacietīgi mirka, kamēr mocītājam neapnika. Ja viņam ar kaut ko meta - viņš glaudās gar kājām, it kā lūdzot piedošanu. Ja viņš redzēja bērnus, viņš klupdams, krizdams skrēja pie tiem un ar galvu glaudās pie rokām, skaļi murrājot un izlūdzoties maigumu. Ja kāds viņu tomēr paņēma rokās, viņš tūlīt sāka zīst blūzītes stūri, pogu vai ko citu, ko varēja aizsniegt.
Bet kādu reizi Briesmīgais Kaķis satikās ar kaimiņu suņiem. No sava loga sadzirdēju suņa rejas, kaķa kliedzienus pēc palīdzības un suņu saimnieka komandas: “Fas! Fas!
Kad pie viņiem pieskrēju, Briesmīgais Kaķis bija saplosīts viss vienās asinīs. Viņš gulēja sarāvies čokurā. Viņa mugura, kājas un ķermeņa pakaļdaļa bija zaudējuši formu. Kaķa dzīve tuvojās noslēgumam. Asara tecēja pār viņa purniņu.
Kamēr nesu viņu mājās, viņš gārdzoši elsoja.
Es metos skriešus!
Vairāk par visu baidījos kaitēt viņam vēl vairāk, bet viņš... sāka zīst manu ausi. Es apstājos un, aizrīdamās asarām, piespiedu viņu sev klāt. Kaķis ar savu galvu pieskārās manai plaukstai, viņa zelta acs pavērās uz manu pusi, un ... es sadzirdēju murrāšanu!!! Pat ciešot tik briesmīgas sāpes, Briesmīgais Kaķis lūdza tikai vienu - drusciņ Mīlestības! Iespējams, drusciņ Līdzcietības... Un tai brīdī es domāju, ka tā ir mīlošākā radība no visām, ko esmu savā dzīvē sastapusi. Vismīlošākā un iekšēji - visskaistākā. Viņš tikai skatījās uz mani, pārliecināts, ka es spēšu mazināt viņa sāpes.
Briesmīgais Kaķis nomira manās rokās, pirms es tiku līdz mājai, un es ilgi sēdēju pie savām durvīm, turot viņa silto ķermenīti klēpī.
Pēc tam es daudz domāju par to, kā viens nelaimīgs kroplītis spēja mainīt manus priekšstatus par to, kas ir patiesi tīra dvēsele, patiesa un bezgalīga mīlestība. Briesmīgais Kaķis pavēstīja man par līdzcietību vairāk, nekā tūkstošiem grāmatu, lekciju vai sarunu. Un es vienmēr būšu viņam pateicīga. Viņam bija sakropļots ķermenis, bet man - apskādēta dvēsele. Pienāca arī mana kārta mācīties mīlēt patiesi un dziļi. Sniegt mīlestību savam tuvākajam bez atlikuma.
Es vienmēr tiekšos uz vienu - mīlēt, kā mīlēja Briesmīgais Kaķis.
Mēs pareizi dzīvojam šajā pasaulē, ja pareizi mīlam to!

Stāsts pārpublicēts no Sarmītes Pīkas profila Facebook.com
https://www.facebook.com/sarmite.pika