Reiz dzīvoja zēns, kurš regulāri zaudēja savaldīšanos.
Zēna tēvs vēlējās pārmācīt dēlu. Viņš iedeva viņam āmuru, maisu ar naglām un teica: “Ikreiz, kad tu zaudēsi savaldīšanos, iesit koka sētā vienu naglu.”
Pirmajā dienā dēls koka sētā iesita 37 naglas. Viņš bija ļoti dusmīgs. Nākamajās nedēļās zēns iemācījās savaldīties, un iesisto naglu daudzums būtiski samazinājās - zēns saprata, ka vieglāk ir nomierināties, nekā iet koka sētā sist naglas.
Pēc kāda laika pienāca tā diena, kad viņš nezaudēja savaldīšanos ne reizi un kļuva tik lepns, ka nevarēja vien sagaidīt, kad par to varēs pastāstīt savam tēvam. Taču, tēvs ierosināja: - “tagad, par katru dienu, kad būsi saglabājis savaldību, tev no sētas ir jāizrauj viena nagla.”
Pagāja vairākas nedēļas un pienāca brīdis, kad zēns lepni paziņoja tēvam: - “Beidzot... visas naglas ir izrautas!”
Tēvs paņēma dēla roku un viņi aizgāja līdz sētai: -“ Dēls, tu esi izdarījis labu darbu,” - viņš smaidot teica, - “bet paskaties uz caurumiem, kurus sētā ir atstājušas naglas. Tā nekad vairs nebūs tāda pati, kāda bija pirms tam. Iegaumē - kad tu ko pasaki dusmu iespaidā, tu atstāj tādas pašas rētas, kā šie naglu caurumi. Un vienalga, cik reizes tu teiksi “Piedod”, rētas tāpat paliks turpat.... “

Stāsts pārpublicēts no Sarmītes Pīkas profila Facebook.com
https://www.facebook.com/sarmite.pika