Gaisma, kas cilvēkā dzīvo,

Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd. Tas paliek. Un mirdz.

*****

Miers mūžīgais ir tuvu mājām gājis
Un savu daļu paņēmis ir līdz.
Viss ir tāpat, tik kādas mājas logā
Vairs spuldzes gaismu neieraudzīs rīts.
/N. Dzirkale/

*****

Noriet saule vakarā
Sidrabiņu sijādama;
Aiziet dusēt māmuliņa
Baltā smilšu kalniņā.

*****

Dārznieks dzīvo tik ilgi, cik ilgi viņa ābeles ābolus dod.

*****

Laimīgs, kas tic savam sapnim;
Arī nomirstot
Rādās tam nākotnes krasti,
Aizsaulē ieejot.
/K. Skalbe./  

*****  

Zaudējums nav nekas cits kā pārmaiņa. Par to priecājas Visuma daba, saskaņā ar kuru viss notiek, no laika gala tā ir noticis un mūžīgi tā būs. /Marks Aurēlijs/

*****

Es nekā vairāk nesacīšu
Kā tikai vienu, proti –
Man tur debesīs ir viena kaija.
Kaijiņa. Balta ļoti.
/I. Ziedonis/

*****

Cilvēks mirst tik reizes, cik reizes zaudē tos, ko mīl.

*****

Ir sāpes, ko nevar dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu…
Nostājas blakus Tev draugi un klusē
Kaut vai tā, lai Tev palīdzētu.

*****

Mīļotais cilvēks neaiziet, tikai pārstāj līdzās būt.

*****

Koks nezina, kad vētrā tas lūzīs,
Ne cilvēka sirds, kad pukstēt tā stās.

*****

Kāpēc ātri aiziet dziesma
Kāpēc pēkšņi nāve skauj,
Kāpēc gulda zemes klēpī
To, ko darbs un dzīve sauc?

*****

Es tagad aizeju, bet ne jau prom,
Es aizeju tepat – ar citām puķēm, citu sauli,
Ar citu zemi parunāt.