Sēsties, saulīte, dimanta krēslā,
Valdi pār Latvijas pakalniem brīviem.
Sēsties, saulīte, skaidrības kalnā,
Aizdzen miglu no birzīm un druvām,
Susini purvus, susini dangas,
Rādi tautai skaidrības ceļu.
/K. Skalbe/

*****

PIESAUKŠANA
Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.
Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.
Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.
Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.
/ O. Vācietis/

*****

DZIMTENE
Vai tu zini, kas ir Latvija?
Tā ir zeme, mana dzimtene.
Vai tu zini, kas ir dzimtene?
Tā ir zeme, kur es piedzimu.
Vai tu zini, kā es piedzimu?
Tā kā puķuzirnītis uzziedēju māmiņai,
Tā kā puķuzirnītis apvijos ap tētiņu.
/ J. Peters/

*****

Mūsu asinis šī zeme,
Mūsu valsts un brīvā slava.
Tādu cilvēku, kā mums ir,
Tādu pasaulē vairs nava.
/A. Čaks/
*****

Šo pašu svētāko tu neaizmirsti:
Vai celies debesīs,
Vai jūras dzīlēs nirsti,
Vai draugu pulkā dali savu prieku,
Vai viens pats satiecies ar pretinieku-
Tu esi Latvija!
/O. Vācietis/

*****

Ir tikai viena Latvija un citas nav
nekur. Tā nāk no senču zemes dzīlēm
un debesīm, kas kopā tur. Kā apmulsis
es noskatos, no malām krusti jūk,
un nojaušu – no tautas malām, no malām
mūsu tauta brūk.
Un kāda dziesma meklē nozudušos vārdus.
Caur nakti saule iemigušā tempļa logos
grūž ugunīgu staru, lai malas dalīdamies
nesadalās, lai vēlreiz nekļūstam par vergu
baru.
/A. Eglītis/

*****

MELNS — SARKANS — ZELTS…
Mazs osis aug un grib par lielu koku kļūt.
Ai, Latvija, par tavu rudens osi būt
Un vēlo pļavu kausos visu savu zeltu sviest,
Un lauku liktenī līdz lapu galiem dalīties,
Un izturēt, kad zemes sāpe saknēs dzeļ
Un svešus karogus pār tevi rieta debess ceļ,
Un bezcerībā cerēt — sīkstam osim būt,
Un vai nu bojā iet, vai tavam zelta kokam kļūt.
/V. Belševica/