Sievietei nav viegli kāpt pa karjeras kāpnēm, jo māsas, mātes, draudzenes, vīri un pašas sievietes iekšējā sajūta saka: tas nav sievišķīgi. Vesels koris bremzētāju!

Manā jaunībā, pagājušā gadsimta piecdesmito gadu otrajā pusē, kad ierados Kanādā, dzīvs bija amerikāņu vidusšķiras sapnis: sievietei apprecēt krietnu un turīgu vīru, ar kuru radīt skaistus un mīļus bērnus, dzīvot nelielā mājā, kurai blakus iekopts dārziņš. Tāda izskatījās ideāla dzīve, kas sievieti darīs laimīgu! Bet pēc gadiem konstatēja, ka šīm sievietēm rodas dažādas neirotiskas problēmas, viņām vajadzīgas nervu zāles. Amerikā sākās vesela epidēmija – nomierinošo zāļu atkarība, kas radās pēc tam, kad neskaitāmas sievietes sabruka zem minētā sapņa realizācijas.

Man gribējās būt sievišķīgai un radīt ģimeni, bet es vēlējos arī mācīties. Turklāt vēlme pēc zināšanām bija tik stipra, ka biju gatava iet cauri mūriem. Redzēju, ka jauniem vīriešiem šķēršļus neviens ceļā nelika, gluži otrādi – mamma, paps domāja: kaut mīļais dēliņš tiktu universitātē. Bet man bija jāpārvar šķēršļi visu laiku! Labo atzīmju dēļ mani doktorantūrā nevarēja neuzņemt, taču varēja pēc tam demonstrēt vairāk vai mazāk atklātu nievājošu attieksmi: jūs, meitenes, šeit aizņemat vietu, ko varētu ieņemt īstenie topošie zinātnieki. Jūs apprecēsieties, apbērnosieties, un no jums nekas neiznāks. Tolaik studējām trīs jaunas, jau precētas sievietes, studiju laikā pat gaidījām bērnus, taču, kad pēc gadiem satikāmies, secinājām, ka mūsu sekmes bija labākas nekā dažam labam no puišiem – luteklīšiem, kuri, pēc pasniedzēju domām, nez kādus sasniegumus parādīs. Ja sastopies ar aizspriedumiem, tava labākā atriebība ir sekmes un panākumi!

Citāts no:

Lai grūtības kalpo par dzinējspēku — 12 Vairas Vīķes-Freibergas atziņas