Pagaidām dzīvoju, pagaidām — kamēr nokārtosies. Gaidām. Un vienu to pašu arī sagaidām. Pagaidām dzīvojam — pagaidām.

*****

Parādi man to robežu, kur beidzas viens cilvēks un kur sākas otrs! Tā fotogrāfiskā līnija – drēbes, cepure un kurpes – vai tā ir viņa robeža? Vai cilvēks beidzas savu pirkstu galos?
Parādi man tās neredzamās robežas, kuras, viens otru sajuzdami, pāriet vīrieši un sievietes. Ne kāds ko teica, ne kāds ko dzirdēja, ne smarža ieviļņojās, ne pirkstiņš nepieskārās. Tad ar ko viņi aizskāra viens otru?

*****
Ko viņa klauvē pie durvīm, kur neatver? Kāpēc viņa nes rozes tam, kas tās negrib? Bet viņa nes.

*****

Katrai dienai ir uzliesmojums. Ja tu visu dienu esi gājis un neesi to redzējis, tad gaidi. Nemirkšķini acis. Varbūt tas notiek tai brīdī, kad tavas acis aizmirkšķinās.

*****

Liela ir vientulība, vēl smagāka par visiem zobeniem, bet vēl stiprāka ir aizmirstība un nāve. Un vispār mīliet pāri lielām un stiprām lietām.

*****

Uzvelciet baltu kreklu, kamēr jūs esat jauni. Un rociet zemi. Rociet zemi, kā neviens pirms jums to nav racis. Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?

*****

Ir viens vārds, kas teikuma beigās sacīts , visu uzspridzina. Vārds DIEMŽĒL. Uzspridzina visu teikumu. Visu labo mūžu.

*****

Tālā, garā mežu elpa. Dzejā elpas rāviens drošs. Tava elpa. Pārējais viss – elpas trūkums smacējošs.

*****

Kas ir labāk – būt par raibu taureni,un redzēt pasauli pelēku,vai būt pelēkam akmenim,un redzēt pasauli krāsās?

*****

Nekas nav siltāks par sniega piku, ko viens cilvēks nes dāvināt otram.