Četras svecītes mierīgi dega un lēnām kusa.
Bija tik kluss, ka varēja dzirdēt, kā viņas, ugunij sprēgājot, sarunājas.
Pirmā teica: “Es esmu Miers. Diemžēl, cilvēki neprot mani saglabāt. Domāju, ka neatliek nekas cits, kā nodzist!” Un sveces liesmiņa nodzisa.
Otrā teica: “Es esmu Cerība. Diemžēl, arī es neesmu nevienam vajadzīga. Cilvēki neko nevēlas par mani dzirdēt, tāpēc nav jēgas degt”. To pateikusi, viņa nodzisa.
Noskumusi, trešā noteica: “Es esmu Mīlestība. Man nav spēka tālāk degt. Cilvēki mani neciena. Viņi neprot mīlestību ne dāvināt, ne saņemt.” Un arī šī svece nodzisa.
Pēkšņi... istabā ienāca bērns. Ieraudzījis trīs nodzisušās sveces, sabijās un iesaucās: “Ko jūs dariet! Jums ir jādeg! Es baidos no tumsas!” Un ieraudājās.
Uztraukusies, ceturtā svece teica: “Nebaidies un neraudi! Kamēr es degu, vari ar mani aizdedzināt pārējās trīs sveces. Es esmu Ticība.”

No Sarmītes Pīkas profila sociālajā tīklā Facebook.lv